Janvāra vidū telpaugiem parasti sāk trūkt spēka, tāpēc tieši tagad ir īstais brīdis tos nedaudz atsvaidzināt.
Nupat kārtējo reizi pārcilāju puķu podus uz palodzes un sapratu, ka janvāra vidus ir tas brīdis, kad vairs nevar gaidīt. Manas ģerānijas pa ziemu ir krietni izstīdzējušas, kāti kļuvuši gari un kaili, un skats vairs nav tik priecīgs kā vasarā. Tieši tagad es parasti ņemu šķēres un daru to, ko daudzi baidās darīt – griežu tās gandrīz līdz pašai zemei.
Kāpēc nevar gaidīt pavasari
Daudzi dārziņu mīļotāji domā, ka puķes jākustina tikai martā, kad sāk spīdēt pirmā siltā saule. Taču mana pieredze rāda, ka janvāris ir pats piemērotākais laiks, lai ģerāniju “atmodinātu” no ziemas miega. Istabā gaiss ir sauss, gaismas par maz, un augs vienkārši tērē spēkus, dzenot vājus, tievus dzinumus.
Ja mēs šos garos galus atstāsim, pavasarī krūms būs rets apakšdaļā. Griežot tieši tagad, mēs dodam augam signālu, ka laiks beigt stīdzēt un jāsāk audzēt jauni, spēcīgi sānu dzinumi. Līdz pavasarim tie paspēs nostiprināties, un tad mums būs nevis trīs gari kāti, bet gan biezs un zaļš krūmiņš.
Kā es to daru praktiski
Pirms ķeros pie darba, es parasti pāris dienas puķes nelaistu. Tas ir svarīgi, lai augsne podā būtu gandrīz sausa. Ja zeme būs slapja, griezuma vietas var sākt bojāties vai pat iepūt, jo augam šobrīd nav lapu, caur kurām iztvaicēt lieko mitrumu. Es parasti ar pirkstu pārbaudu zemi – ja tā ir sausa vismaz pāris centimetru dziļumā, tad drīkst griezt.
Pati griešana notiek droši un radikāli. Es atstāju tikai kādus piecus vai septiņus centimetrus no stumbra virs zemes līmeņa. Svarīgi ir atrast vietu virs “mezgliņa” jeb tās vietas, kur kādreiz ir augusi lapa. Tieši tur dzīvo snaudošie pumpuri, kas pēc griešanas sāks mosties. Šķērēm jābūt asām, lai tās nesaspiestu kātu, bet veiktu gludu un tīru griezumu.
Ko darīt ar nogrieztajiem zariem
Es nekad nemetu ārā tos zarus, ko esmu nogriezusi. Tā ir lieliska iespēja tikt pie jauniem stādiem pavisam par velti. No garajiem dzinumiem es sagatavoju mazus spraudeņus, aptuveni desmit centimetrus garus. Galvenais ir nogriezt visas liekās lapas, atstājot tikai pašas augšējās divas vai trīs.
Pirms likšanas zemē šos mazos zariņus vajag kādu stundu vai divas paturēt uz galda, lai griezuma vieta apkalst. Ja tos uzreiz ieliek slapjā zemē, tie bieži vien vienkārši sapūst. Es izmantoju vieglu kūdras augsni, kas sajaukta ar nedaudz smiltīm. Tad tos ielieku mazos podiņos un nedaudz aplaistu. Galvenais ir nepārliet – šajā stadijā augam nevajag daudz ūdens, tam vajag mieru, lai sāktu veidot saknes.
Vecā krūma kopšana pēc “frizūras”
Kad ģerānija ir apgriezta un izskatās pēc maza celmiņa, tai vajag īpašu uzmanību. Tagad podu var likt uz pašas gaišākās palodzes. Tā kā lapu vairs nav, laistīt vajag ļoti, ļoti maz. Es to daru burtiski pa karotei un tikai tad, kad zeme izskatās pilnīgi pelēka un sausa.
Paies nedēļa vai divas, un jūs pamanīsiet mazus, zaļus punktus uz vecā stumbra. Tie ir jaunie dzinumi. Tajā brīdī es parasti nedaudz palielinu laistīšanu, bet joprojām bez pārmērībām. Nevajag steigties ar mēslošanu – augam pašam šobrīd pietiek spēka, lai sāktu augt. Mēslojumu es parasti sāku dot tikai februāra beigās, kad dienas kļūst manāmi garākas.
Zeme un vide jaunajiem augiem
Jaunajiem stādiem, kas sāk sakņoties, patīk siltums, bet ne tieši radiatoru tuvumā. Gaiss virs radiatoriem bieži vien ir pārāk karsts, un jaunaudzes var vienkārši sakalst. Es parasti nolieku podiņus uz koka dēlīša vai paliktņa, lai tiem “nekalst kājas”.
Svarīgi ir arī sekot līdzi tam, lai telpā būtu gaiss. Es katru dienu nedaudz pavēdinu istabu, bet skatos, lai aukstais ziemas gaiss nepūš virsū tieši puķēm. Ģerānijām nepatīk caurvējš, it īpaši pēc tam, kad tām ir veikta tik nopietna apgriešana. Tām vajag mierīgu, gaišu un mēreni siltu vietu.
Kāpēc šī metode tiešām strādā
Esmu mēģinājusi dažādus variantus – gan atstāt garākus zarus, gan negriezt vispār. Taču nekas nedod tik labu rezultātu kā šī radikālā janvāra apgriešana. Kad pienāk maijs un laiks nest puķes uz balkona vai stādīt dobēs, šie janvāra “celmiņi” ir pārvērtušies par biezām, tumši zaļām bumbām.
Katrs jaunais dzinums, kas izaug pēc griešanas, veido savu ziedkātu. Tāpēc vasarā uz viena auga ir nevis divi vai trīs ziedi, bet gan vesels klēpis. Turklāt augs ir zems un stabils, to neizgāž vējš un tas neizskatās pēc nīkuļojošas meža puķes.
